Dārzeņu gardumi

Rudens ražas bagātību muižā varēja skatīt un garšot visā pilnībā. Sen nav bijis tik labs gads, tik burkāni sulīgi, tik baklažāni koši. Viņas augstība, grāfiene Marianna bija izslavēta gardēde un pirms ēdienu cēla galdā, tā vispirms noņēmusi provi no maza apzeltīta šķīvīša. Tajā dienā bijis pasniegts aubergīnu ratatujs. Grāfiene garšojusi, domājusi un teikusi, ka saldmes maz.

Virēja dusmās kapājusi ēdienu mazos gabaliņos. Tai neesot salduma gana! Mīļie cilvēki, ko nu darīsim? Neliksim tač cukuru, tas taču nav saldais ēdiens. Kā glābiņš nācis Zirņu Kārlis ar grozu svaigi lasītām plūmēm. Dārzeņiem pieliekot plūmes, sanācis tik izcils mielasts, taisni vai gardums! Tā arī nosaukuši – par baklažānu gardumu.

Svētdienu rītos Aubermuižas muižkungs Ernests fon Laubers mīlējis sevi un grāfieni lutināt, ēdot pankokus ar krējumu un kaviāru. Kučieris vienādiņ ik sestdienu jūdzis drošku un braucis uz pilsētu smalkajam un dārgajam kaviāram pakaļ, taču reiz saņēmis telegrammu, ka prece nav atvesta un kaviāra svētdien nebūšot. Ak tu lielu neražu, ko nu lai dara! Nu būs sukas no muižkunga, liks braukt uz Rēveli pakaļ!

Ja kādam bija vara pār muižkungu, tad grāfienei. Apķērīgais kučieris caur dāmām pačukstējis ziņu, ka kaimiņos slavējot jaunu kaviāru – no baklažāniem. Ilgi nav bijis jāgaida un grāfiene jau ziņojusi savu lēmumu, ka svētdienā tai būšot pasniegt jauno ēdienu. Muižkungs bučojis roku un iztapis. Taču par prieku visiem, baklažānu kaviārs bijis jo gards un labi gājis pie sirds. Un nu šo recepti baudīt tagad būs arī Jums!

Muižā visiem ļoti garšoja dārzeņi. Vasarā visbiežāk tika ēsti salāti, kas pagatavoti no tikko dārzā plūktiem gurķīšiem, tomātiņiem, paprikas un smaržīgiem zaļumiem.

Kad svaigo dārzeņu laiks beidzās, sākās cits — no pagrabiem uz galdiem ceļoja marinēti, sālīti, žāvēti un citos veidos gatavoti gardumi, ko saimnieciskais Muižkungs sarūpēja visam gadam.

Un tad sākās īsti svētki! Kā pirmo vaļā vēra sarkano dārzeņu našķi, kas Muižkungam padevās īpaši gards. Un tieši tā krājumi īpaši aši arī tika iztukšoti.

Ģenerālis Kazimirs savā pulkā bija īpaši labi pamanāms. Tiesa, to nodrošināja nevis viņa stāja, bet gan pamatīgais vēderiņš. Ko lai dara — ģenerālim patika panašķoties.

Viņš labprāt ēda, atrada gardākos kumosiņus, palūdza uzlikt vēl mazliet...

Tādēļ laika gaitā sāka līdzināties kabacim, ko arī labprāt baudīja ēdienreizēs. Ģenerālim nebija lielāka prieka, kā ieraudzīt, ka galdā tiek pasniegti marinēti kabači.

Tādēļ muižas saimniekiem nebija šaubu, kam par godu nosaukt viņu labāko marinādi.

Kādu dienu no rīta muižā izcēlies varens tracis. Trauki plīsuši mesti pa gaisu, puķu vāzes gāztas, kurpītes nikni klaudzinājušas parketa grīdu. Grāfa Georga meita Žanete kopējai Tīlei sola piparus, jo šai brokasts kā laukos, nevis kā draudzenēm pilsētā, kur ēdot smalkas lietas kā aubergīnus.

Tīla izskrējuse laukā, sasitusi rokas, saukusi jo skaļi - Žanete pieprasot aubergīnu! Ļaudis brīnījušies, kas tas aubergīns tāds esot, kambarkungs Juzefs pat visu tirgu apskrējis, prasot pēc aubergīniem. Vien viena tirgus sieva zinājusi teikt, ka tas taču baklažāns un Avotu Trīnei tādi augot.

Zirgi auļoja putās, droška brakšķēja visās rumbās, Juzefam steidzoties pa ceļiem un neceļiem atpakaļ uz muižu ar Avotu māju baklažāniem. Dārzeņi kastē situšies un kopskata tiem vairs nav bijis, tādēļ Žanetei gatavoti salāti, ko Tīla pasniegusi kā delikatesi no pilsētas, kas garšos pat viskaprīzākajiem un visizsmalcinātākajiem gardēžiem. Un garšoja arīdzan un prasīja vēl!

Jūras kapteinis Kaževskis savā mūžā bija apceļojis visas jūras un vedis mājās tuviniekiem neredzētas mantas un nebaudītas garšvielas. Kā kārtīgam jūras vilkam, arī daba un valoda tam bija rupja un tikai sievasmāte Olga tam spēja turēt pretim. Ar to tiem labi saskanēja.

Reiz kapteinis atvedis mājās tik asu garšvielu maisījumu ar tomātu un čili pulveri un bagātīgiem pipariem, ka smaržojusi visa virtuve. Olga, gatavojot savus iemīļotos kabaču salātus i nezināja, cik tā manta asa, ka piešāvusi par daudz un salāti sanākuši makten kreptīgi.

Kapteinis smējies, ka salāti tik piparoti, kā Olgas asā mēle un kopš tā laika tos tā arī saukuši – par sievasmātes mēli!

Verners fon Grātens, kā jaunākais no pieciem sakšu izcelsmes Grātenu dzimtas dēliem, nevarēja cerēt uz īpašuma mantošanu, tāpēc nodevās literatūrai, izjādēm un medībām. Tēva daiļliteratūras bibliotēku varēja droši nosaukt par pieticīgu, kamēr dzimtas virēju recepšu grāmatas ar tālu zemju augļu, dārzeņu un ēdienu nosaukumiem vilināja sapņot par savu muižu siltās zemēs.

Virējas labi zināja Vernera sapņaino dabu un ar prieku centās pārsteigt pastarīti ar ko aizraujošu brokastā, nereti piemeklējot dīvainus nosaukumus no recepšu grāmatām un, liekot uzminēt, kas tam uz šķīvja pasniegts.

Vienrīt Verners baudījis tādu mantu šķīvī, kādu vēl nebija redzējis, bet ak tu brīnumu, tā taču paprika, kauč mizota un grilēta! Jā, šādi gatavota paprika ir cita lieta - kā aizjūrās tapusi!

Grāfienes Luīzei bija izsmalcinātas dāmas reputācija. Viņas muižā sulaiņiem bija īpaši jānocenšas, lai iztaptu grāfienei, bet viņas pavāri mācījās smalkās skolās Parīzē un stažējās Pēterburgā, lai grāfienei pasniegtais ēdiens būtu ne vien gards, bet arī izskatītos labi un marinējumi būtu pareizā kraukšķīgumā.

Mākslai ir jābūt man apkārt it visā, grāfiene Luīze skandināja, izrīkojot galda klājējas, lai uz galda centrā būtu sulīgi dzeltenā krāsa.

Grāfienes Luīzes patisonu dabīgā krāsa un kraukšķīgums bija tik leģendāri, ka dižciltīgie viesi gaidīt gaidīja nākamās viesības vai uzaicinājumu uz tējas tasi.