Jaunajos laikos (17.—19. gs.) latviešu tradicionālās saimniekošanas pamatā bija MUIŽAS. Muižu saimniecību vadīja MUIŽKUNGI — cienīgākie vidusslāņa pārstāvji, kas augstu vērtēja zemi, ar pateicību pieņēma tās veltes un no tām gatavoja kulinārijas šedevrus. Dažas to unikālās receptes ir saglabājušas līdz pat mūsdienām.

MUIŽKUNGI bija īsteni saimnieki, kas mācījās no senajām senču tradīcijām. Viņi mīlēja savu tautu un tās paražas. Daudzus gadsimtus MUIŽKUNGI uzkrāja saimniekošanas praksi un bagātināja to ar jaunu pieredzi. Viņu saimniecības pakāpeniski kļuva par auglīgām oāzēm.

Uzņēmīgie MUIŽKUNGI prasmīgi organizēja dārzeņu marinējumu un sālījumu sagatavošanu. Šie mājas virtuves produkti kļuva par muižu vizītkartēm. Tiem bija raksturīga pazīstama, mājīga, tomēr izsmalcināta un cēla garša.
Tāda, kas piedien augstdzimušo dāmu un kungu niansētajai gaumei!

MUIŽKUNGI mājas konservus gatavoja saskaņā ar senām receptēm. Tomēr viņi nebaidījās eksperimentēt, veidojot paši savas oriģinālas dārzeņu uzkodu receptes. Un pēc tam ar lepnumu no saviem pagrabu krājumiem pasniedza augstmaņu ēdienreizēs.

Harmoniski apvienojot senatnes tradīcijas un modernas inovācijas, MUIŽKUNGU zīmols atsaucās uz laikiem, kad valdošie hercogi, grāfi un baroni izvirzīja visaugstākās prasības ikdienas izpausmēs. Jāsaka — arī pašlaik kulinārās aristokrātijas gaume nav mainījusies. Viņu dvēseles joprojām ilgojas pēc izsmalcinātas un delikātas garšas.