Našķi un dzērieni

Reiz rudenī muižas iemītnieki savārga viens pēc otra. Muižkungs, par laimi, zināja, ka dzērvenes dziedē visas kaites.

No senčiem viņš bija mantojis labākā dabiskā deserta recepti — tās ir dzērvenes pūdercukurā.

Muižkungs dienu no dienas ar saldo našķi cienāja visus muižas iemītniekus, un drīz vien slimības atkāpās. Pat ja kāds tomēr atkal savārga, Muižkunga saldās «zāles» viņu aši vien uzmundrināja. Par laimi, dzērveņu muižā vienmēr bija gana.

Muižkungam patika eksperimentēt ar klasiku. Reiz viņam prātā ienāca doma dažādot muižas iemītnieku iemīļoto saldo našķi un dzērvenes «iegremdēt» nevis pūdercukurā, bet šokolādē!

Tolaik baronese Izabella bieži brauca apciemot savu Šveices māsīcu un allaž atgriezās ar brangiem šokolādes krājumiem.

Ak, ja jūs būtu redzējuši baroneses laimīgo seju, kad viņai tika gods pirmajai nobaudīt jauno desertu! Kopš tā laika, dodoties uz Šveici, baronese Izabella ceļasomās lika nevis modernus tērpus, bet dzērvenes šokolādē, kas māsīcai lika laimē vai izkust.

Kambarkunga Johana sieva Otīlija, jaunībā pieticīga rūpnīcas strādniece, nākusi no Parīzes 13. apgabala, kaut Juhana savaldzināta piekrita pārcelties tālu prom no mājām, nespēja aizmirst Lombartas šokolādes fabrikas smaržu.

Juhans pelnīja tik daudz, lai ik mēnesi nodrošinātu Otīliju ar pāris mārciņām labākā kakao, taču šokolāde, būdama smaga, sanāca nedaudz. Otīlijas vaļaspriekam vajadzēja atklāt ko jaunu, un tās bija ogas.

Aplejot dzērvenes ar šokolādi, Otīlija radīja trifeli ar ziemeļu skarbo kraukšķīgo dzērveni vidū, kuras svaigumu visu ziemu sargāja salda šokolādes kārtiņa.

Gerharda Hēteļa dzimta un muiža nebija ievērojama, līdz namā ienāca Ģertrūde, kas nākusi no lielpilsētas un slavenas dzimtas, mīlēja mākslu, dzeju un smalkas kafijas pauzes dārzā. Gerhardam bijis dikti jānopūlas, lai smalko sievu lutinātu un lielpilsētas spozmi nogādātu savā muižā, ierīkojot vēl neredzētu skulptūru dārzu.

Vēl vairāk, tas kundzei ierīkojis dārzā āra kafejnīcu, kur pasnieguši arī īpašus dzimtas ģērbonī izšūtos āboliņa formas cukurgailīšus, kas labi gājuši pie sirds arī Ģertrūdes draudzenēm. Arī muižas bērni cienāti. No tiem laikiem muiža tapa slavena ne vien ar skulptūrām, bet arī dažādiem saldumiem un ļaudis to iedēvējuši par Cukurmuižu.

Gerharda Hēteļa dzimta un muiža nebija ievērojama, līdz namā ienāca Ģertrūde, kas nākusi no lielpilsētas un slavenas dzimtas, mīlēja mākslu, dzeju un smalkas kafijas pauzes dārzā. Gerhardam bijis dikti jānopūlas, lai smalko sievu lutinātu un lielpilsētas spozmi nogādātu savā muižā, ierīkojot vēl neredzētu skulptūru dārzu.

Vēl vairāk, tas kundzei ierīkojis dārzā āra kafejnīcu, kur pasnieguši arī īpašus dzimtas ģērbonī izšūtos āboliņa formas cukurgailīšus, kas labi gājuši pie sirds arī Ģertrūdes draudzenēm. Arī muižas bērni cienāti. No tiem laikiem muiža tapa slavena ne vien ar skulptūrām, bet arī dažādiem saldumiem un ļaudis to iedēvējuši par Cukurmuižu.

Muižkungam sūtījuši zemenes no jūras puses, kur tām smiltainā zeme tikusi labāk, par ko tās brangākas un saldākas bijušas. Valteru Sproģu māte allaž Muižkungam vismaz duci kastes aizlikusi. No Asarēm ar vilcienu tās vestas uz Rīgu un tālāki ar pederratiem uz muižu, kur Muižkunga iecienītā virēja Paulīne, kas bija lībiešu izcelsmes, nostrādināja savas ķēkšas pie zemeņu ievārījuma vārīšanas, izrīkojot lībiski sieggõ, sieggõ, kīetõ mōškõd - maisi, maisi, vāri zemenes.

Šim ievārījumam piemita viss kāpu zemes un jūras vēju rūdīto stingro zemeņu saldums, kāpu smarža un vasaras garša. Muižkungs provējis, acis iepletis un atplaucis smaidā. Šis noteikti bija vismīļākais muižkunga našķis.

Muižkunga divas jaunākās meitas, Dora un Elizabete savas bērnības dienas aizvadīja kā rotaļās, tā mācībās pie guvernantes. Pēc dabas jaukas un sirsnīgas, tās pārvērtās par niķīgiem pūķiem, kad bija jāiet gulēt diendusa, bet miegs nenāca.

Tādēļ, lai kārtība rātna, meitas mīlējušas pirms diendusas doties muižas dārzā avenēs. Plūkušas avenītes miedziņam – avene tik maiga un pūkaina kā miedziņš. Taču lietainās dienās, kad nevarējis ārā iet, meitām ciemos niķis nāk un aizmigt diendusu nesanāk. Tāpēc Muižkungs virējām licis pagatavot tik maigu un dabīgu aveņu ievārījumu, lai pat ziemā mazās jaunkundzes pirms diendusas tiek pie aveņu saldumiņa un mājās miers un saticība valda.

Katru gadu Muižkunga māte braukusi ciemos mazmeitas apraudzīt. Vasarās, kad meži pilni mellenēm, kalpotājiem bijis ik rītu jāsalasa krietna sauja, ko Augustīne acu gaismai un veselībai ar pienu brokastīs ēdusi un arī mazmeitām likusi galdā celt. Taču vienā reizē nav bijis melleņu gads, tādēļ nesuši melleņu ievārījumu un pasnieguši ar saldējumu.

Augustīne, kaut saprazdama, ka dabu ietekmēt nevar un svaigu melleņu nava, sīki un smalki izprašņājusi vai zafte dabīga un vai tur maz veselībai kas saglabājies. Par lielu atvieglojumu, muižkunga virējas melleņu ievārījums bijis dabīgs, gards un ar saldējumu tik vareni gājis pie sirds, ka paņēmusi līdzi uz pilsētu vēl trīs burciņas un piekodinājusi nākamgad uzvārīt vēl.

Muižkungs ar vecāko dēlu mīlējuši otru brokastu turēt kopā, apspriežot ar mantinieku muižas darbus un politiku. Galdā tradicionāli celti pankoki. Dēlam pankoki garšojuši, bet nevarējis atrast labu aizdaru. Krējumu tas nemīlējis, neviena zafte arīdzan nav tikusi, jo tās jau vien preilenēm domātas.

Viņš vienādiņ teicis, ka īstai zaftei jābūt štengrai, kā dzirkstij sasitot zābakus, tīrai kā asara un labām īpašībām, kā kaprālim. Kur nu tādu ņemt, vaimanājušas virējas. Taču re, kādu dienu Muižkunga kambarsulainis Pāvils atnesis pašu upenes, provei. Un ievārījums sanācis tīrs un spēcinošs, ar stipras garšas dzirksti, ka dēlam brokastā varen gājis pie sirds un nu ikviena diena nāk ar jaunu sparu!

Jaunā Elizabete mīlēja pavadīt laiku pastaigās. Muižas parka koki, apstādījumi, ziedu smarža un varžu koris, pavadot Elizabeti pastaigā apkārt dīķim, ik dienu sniedza gandarījumu jaunajai dāmai. Nesteidzīgi virpinot mežģīnēm rotātu saulessargu savos smalkajos baltajos cimdos, tā ik dienu nozuda parkā.

Māsas viņa neņēma līdzi, jo īstenais pastaigas iemesls bija slepenās tikšanās ar jauno netālās muižas saimnieku Kristofu, kurš vienmēr nāca sagatavojies ar ziediem, sonetu grāmatu vai kā šoreiz - ar piknika grozu un seģeni.

Kad šķīvji izkārtoti un uzkodas attītas, tiek izcelts arī kristāla glāžu pāris un dzirkstošais vīns. Ak vai, bet pudele no pagraba paņēmusies ar ābolu sulu! Bet nu tik garda, karstā dienā vēsa un spirdzinoša, ka tā būtu domāts bijis. Šis mirklis tik skaists, ka jau pēc 3 mēnešiem paziņots par saderināšanos.

Dzīves rūdītā atraitne baronese Barbara neieredzēja svaigus dārzeņus. Tai bija pārliecība, ka tikai gatavots ēdiens ir galdā liekams un dārzeņu graušana ir tāds prastu ļaužu vaļasprieks vien. Un tā būtu bijusi balta patiesība līdz mūža galam un viss būtu ritējis savu gaitu, ja vien baroneses virējs Kārls, krītot pagrabā pa trepēm, nebūtu salauzis kāju un nav varējis pa virtuvi vairs šeptēties.

Kauč kā ātri sameklējuši virēju, ar ko Karlu aizvietot, bet skāde - baronese varen izvēlīga un nebija radusi pie citām garšām. Un vienīgais, ko pagaršojusi, aplaižot galdam skatu, bija tomātu sula ar zeltu rotātā glāzē. Vien teikusi, ka vienīgais, kas sanācis labāk, nekā Karlam izdodas.

Ar laiku Karls atkal varējis staigāt un virtuvē strādāt, tam bija jāprot ik nedēļu gatavot sulu no svaigiem tomātiem. Tas bijis muižas lielais noslēpums, ka sula ir no svaigiem tomātiem!